PAR RVT VĒSTURI
Par Rīgas Valsts tehnikuma pirmsākumu uzskatāms 1918. gada 21. oktobris, kad ar būvinženieru grupas iniciatīvu Rīgā atvēra Būvtehniskās sabiedrības tehnikumu, bet jau 1919. gada 24. augustā Latvijas valdība tehnikumam nodeva bijušās Nikolaja ģimnāzijas telpas Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 1c, kur tehnikums atrodas arī šobrīd.
Latvijas Ministru kabineta sēdē 1919. gada 29. decembrī tika pieņemts lēmums atvērt tehnisko vidusskolu kā valsts mācību iestādi. Darbojās būvniecības nodaļa, kultūrtehniskā nodaļa, drīz nāca klāt ķīmijas un mehānikas, bet ar 1929./30. mācību gadu – elektrotehnikas nodaļas, nedaudz vēlāk – arī dzelzceļa ekspluatācijas nodaļa.
RVT pirmsākumi meklējami laika posmā pirms Pirmā pasaules kara, kad līdz ar zemkopības un rūpniecības attīstību radās aizvien lielāks pieprasījums pēc speciālistiem ar vidējo tehnisko izglītību. Būvinženieris Jānis Ozoliņš kopā ar ieinteresētām personām nodibināja Rīgas Būvtehnisko sabiedrību un iesniedza Tirdzniecības un rūpniecības ministrijai lūgumu atļaut atvērt Rīgā politehniskus kursus ar arhitektūras, inženieru un mērniecības zinību nodaļām. Šie kursi (dienas un vakara grupās) uzsāka darbību 1913. gada augustā.
Lai sagatavotu speciālistus lauksaimniecībai, 1915.gadā Būvtehniskā sabiedrība nodibināja kultūrtehnisko skolu ar mērniecības un hidrotehnikas nodaļām. Pēc Prūsijas apstiprinātā ”Baugewerkschule” parauga Rīgā atvēra Būvtehniskās sabiedrības tehnikumu, kas ar 240 audzēkņiem 1918.gada 21.oktobrī uzsāka mācības. Lai radītu ilūziju, ka tehnikums cenšas pildīt noteikumus – pāriet uz vācu valodu, līdzās latviešu un krievu terminoloģijai sniedza arī vāciskos tulkojumus. Tos vairs nelietoja pēc neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas, ko tehnikums svinīgi atzīmēja jau nākošajā dienā – 19. novembrī. Būvtehniskās sabiedrības valde lūdza Latvijas valdību pārņemt tehnikumu valsts apgādē. Izglītības ministrija 1919. gada 24.augustā paziņoja, ka tā nodod Būvtehniskajai sabiedrībai bijušās Nikolaja ģimnāzijas telpas Krišjāņa Valdemāra (toreiz Nikolaja) ielā 1c, piešķirot arī nepieciešamos līdzekļus. Būvtehniskā sabiedrība saveda kārtībā okupācijas karaspēku noplicināto un izdemolēto trīsstāvīgo ķieģeļu ēku, kas pēc arhitekta A. Kīzelbaša projekta celta 1891. gadā (1935. gadā ēkai uzcelta piebūve, kas vērsta uz Noliktavas ielu, bet 1970. gadā – jauno laboratoriju korpusu).
Būvtehniskā sabiedrība nespēja ar saviem līdzekļiem uzturēt tehnikumu, tādēļ Latvijas Ministru kabineta sēdē 1919. gada 29. decembrī tika pieņemts lēmums atvērt tehnisko vidusskolu kā valsts mācību iestādi. Par savu pirmo direktoru tehnikuma pedagogu saime vienbalsīgi ievēlēja Jāni Ozoliņu. Darbojās būvniecības nodaļa, kultūrtehniskā nodaļa, drīz nāca klāt ķīmijas un mehānikas, bet ar 1929./30. mācību gadu – elektrotehnikas nodaļas, nedaudz vēlāk – arī dzelzceļa ekspluatācijas nodaļa. Īsi pirms padomju okupācijas RVT mācījās 1062 audzēkņi, strādāja 102 skolotāji, 4 laboranti, 5 instruktori. Līdz 1940. gadam tehnikumu absolvēja 1505 audzēkņi, daudzi turpinājuši izglītību augstākajās mācību iestādēs, kļuvuši par uzņēmējiem, rūpniekiem, izciliem tautsaimniecības, zinātnes, kultūras darbiniekiem. Latviju pasaulē pazīstamu darījuši leģendāri cilvēki: komandkapteinis Hugo Legzdiņš – 1924. gada Mehānikas nodaļas absolvents – Latvijas Kara flotes virsnieks, ar diviem Triju Zvaigžņu ordeņiem apbalvotais zemūdenes ”Ronis” komandieris. Gadu vēlāk to pašu nodaļu absolvēja pazīstamais lidmašīnu konstruktors un būvētājs Kārlis Irbītis. Trīsdesmitajos gados RVT mācījušies pazīstamais dizainists Teofīls Dreimanis un slavenais Venecuēlas ”džungļu valdnieks” Aleksandrs Laime. RVT raženo darbību pārtrauca padomju okupācija – 1940. gada jūnijā tehnikumā nomainīja administrāciju, daļēji arī mācību programmas. Smags, sarežģīts bija arī vācu okupācijas periods (1941 – 1944). Taču, spītējot kara laika grūtībām, mācības tika turpinātas – audzēkņu skaits pārsniedza tūkstoti. Pēc kara 1945.gadā tehnikumu pārdēvēja par „ Rīgas industriālo politehnikumu” Nosaukumu „Rīgas Valsts tehnikums” atjaunoja 1991. gada 30.augustā.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā tehnikumā nomainīja administrāciju, daļēji arī mācību programmas, spītējot kara laika grūtībām, mācības tika turpinātas – audzēkņu skaits pārsniedza tūkstoti. Pēc kara 1945. gadā tehnikumu pārdēvēja par „Rīgas industriālo politehnikumu” (RIP). Nosaukumu „Rīgas Valsts tehnikums” atjaunoja 1991. gada 30. augustā.
Rīgas Valsts tehnikuma muzejs vāc un glabā liecības par skolas vēsturi. Bez skolas dzīvi atspoguļojošām fotogrāfijām un dokumentiem skolas muzeja kolekcijā ir audzēkņu darbu paraugi, mācību procesā izmantotie instrumenti un uzskates līdzekļi, kā arī skolas relikvijas.
Esošā muzeja ekspozīcija iekārtota 2014. gadā par godu tehnikuma 95. gadskārtai, bet muzeja kolekcija sāka veidoties 1989. gadā. Muzeja veidošanā lielu ieguldījumu sniedza absolventi, kuri vairāk kā 50 gadus bija glabājuši relikvijas, kas saistījās ar mācībām tehnikumā: formas cepurītes, nozīmītes un piezīmes vēl no 20. gadiem, kursa darbi, sekmju grāmatiņas, daudz fotoattēlu. 2003. gadā muzeja vadītāja Irēna Grīnvalde saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas un Valsts Jaunatnes iniciatīvu centra pateicības rakstu par ieguldījumu skolas muzeja darba organizēšanā.
Par audzēkņu cieņu un pateicību liecina neatkarīgās Latvijas ekspremjera Valda Birkava ieraksts muzeja Goda grāmatā: „Paldies Rīgas Valsts tehnikumam, kur mācījos no 1957. Līdz 1961. gadam, par pamatiem – latviskiem pamatiem, kuri tika ielikti manai dzīvei!” Vērtīgu ceļamaizi tālākai izglītībai, raženam zinātniskajam, kultūras un valsts darbam tehnikumā guvuši daudzi pēckara RVT absolventi: profesori Jāzeps Ločmelis, Andrejs Līdumnieks, Edgars Jansons, LZA akadēmiķi Egons Lavendelis un Mārtiņš Kalniņš, izcilā TTT basketboliste Skaidrīte Smildziņa – Budovska, būvsabiedrības „ RBSSkals” vadītājs Māris Saukāns, Saeimas deputāti (arī dažādu laiku ministri) Māris Vītols, Dzintars Rasnačs, Ainārs Šlesers, Ēriks Jekabsons.
Esošā muzeja ekspozīcija
Jaunā muzeja projekts
Interjera projekta autore Dina Dreibe (2023. gads)
